Zigmunds Freids bija viens no slavenākajiem psiholoģijas teorētiķiem, un viņš joprojām ir ietekmīga persona līdz šai dienai. Kamēr viņš lielāko daļu savas dzīves un karjeras pavadīja, strādājot un attīstot savas teorijas Vīnē, Austrijā, pēdējie viņa dzīves gadi bija ievērojamu pārmaiņu laiks. Uzziniet vairāk par pēdējiem Freida dzīves gadiem un viņa nāves galīgo cēloni.
Freida dzīves pēdējais gads
Zigmunds Freids nomira Londonā 1939. gada 23. septembrī 83 gadu vecumā. Pēdējais Freida dzīves gads bija satricinājumu un cīņu ar slimībām laiks. Lielāko savas dzīves daļu viņš bija pavadījis, dzīvojot un strādājot Vīnē, taču tas viss mainījās, kad nacisti 1938. gadā anektēja Austriju.
Papildus tam, ka Freids ir psihoanalīzes pamatlicējs, viņš kļuva par mērķi. Gestapo nopratināja gan Zigmundu Freidu, gan viņa meitu Annu, un daudzas viņa grāmatas tika sadedzinātas.
Pēdējā intervijā gestapo Freids bija spiests parakstīt paziņojumu, kurā teikts, ka pret viņu nav izturējies nepareizi. Freids sarkastiski komentēja: "Visaugstāk varu visiem ieteikt gestapo."
Izbraucot no Vīnes uz Londonu
Neilgi pēc tam ģimenes draugs nodrošināja Freida, viņa sievas Martas un meitas Annas drošu nokļūšanu Anglijā. Viena no Freida māsām daudzus gadus iepriekš bija pārcēlusies uz ASV, un arī viņa brālim 1938. gadā izdevās pamest Austriju, taču dažiem Freida ģimenes locekļiem nebija tik paveicies. Neskatoties uz vairākiem mēģinājumiem izvest savas četras māsas Dolfi, Mitzi, Rosa un Pauli no valsts, nevienam nebija panākumu. Visas četras sievietes vēlāk nomira koncentrācijas nometnēs.
Freids 1938. gada 4. jūnijā atstāja Vīni, pēc divām dienām ieradies Londonā, Anglijā. "Triumfējošā atbrīvošanās sajūta," viņš rakstīja, "pārāk stipri sajaucas ar sērām, jo cilvēks joprojām bija ļoti mīlējis cietumu, no kura ir atbrīvots."
Kad viņi ieradās Londonā, Sigmunds un Marta apmetās jaunās mājās 20 Maresfield Gardens. Smags cigāru smēķētājs Freids kopš 1923. gada slimoja ar mutes vēzi un viņam jau bija veiktas 30. Pēc vēža atgriešanās ārsti paziņoja, ka audzējs nav darbināms.
Viņa mīļais suns viņa klātbūtnē gaudotu, pateicoties Freida nekrotiskā žokļa kaula smaržai. Viņš arī bija spiests valkāt mutes dobuma protēzi, lai deguna un mutes dobumi būtu atdalīti, apgrūtinot ne ēšanu, ne runāšanu.
Kamēr sarunas vēža dēļ kļuva sāpīgas un sarežģītas, viņš 1938. gada 7. decembrī BBC ierakstīja īsu ziņojumu. Freidam tajā laikā bija 82 gadi, un šis ziņojums ir vienīgais zināmais viņa balss ieraksts.
1939. gada 21. septembrī Freids lūdza savu ārstu ievadīt letālu morfīna devu. Vēlāk Freida ārsts rakstīja: "Kad viņš atkal bija agonijā, es viņam iedevu hipodermiju ar diviem simigramiem morfija. Viņš drīz sajuta atvieglojumu un aizmiga mierīgā miegā. Sāpju un ciešanu izpausme vairs nebija. Es atkārtoju šo devu pēc apmēram 12 stundas. Freids acīmredzami bija tik tuvu savu rezervju beigām, ka nonāca komā un vairs nepamodās. ”
Freids nomira 1939. gada 23. septembra rītā. Trīs dienas vēlāk viņa ķermenis tika sadedzināts un pelni ievietoti sengrieķu urnā, kuru viņam sākotnēji uzdāvināja viņa draudzene Marija Bonaparte.
Mēģinājums nozagt Freida pelnus
2014. gada janvārī Lielbritānijas policija nonāca laupītāju medībās, kuri acīmredzot mēģināja nozagt psihoanalītiķa Zigmunda Freida pelnus. Policija ziņo, ka laupīšanas mēģinājums notika Londonas krematorijā 31. decembrī vai 1. janvārī. Mēģinājumā tika sabojāta 2300 gadus veca urna, kurā atradās Freida un viņa sievas Martas kremētie pelni.
Zādzības mēģinājums bija "nicināms akts", norāda detektīvkonstabls Daniels Kandlers. "Pat atstājot malā neaizvietojamā urna finansiālo vērtību un vēsturisko nozīmi, uz kuru tā attiecās, fakts, ka kāds nolēma paņemt objektu, zinot, ka tajā ir pēdējās personas atliekas, neievēro ticību."