Iniciatīva pret vainu ir Ērika Ēriksona psihosociālās attīstības teorijas trešais posms. Šis posms notiek pirmsskolas gados, vecumā no 3 līdz 5 gadiem. Iniciatīvas pret vainas apziņu laikā bērni sāk apliecināt savu varu un kontroli pār pasauli, vadot spēles un veicot citu sociālo mijiedarbību.
Apskatīsim tuvāk dažus galvenos notikumus, kas notiek šajā psihosociālās attīstības posmā.
Pārskats:
- Psihosociālie konflikti: Iniciatīva pret vainu
- Galvenais jautājums: "Vai es esmu labs vai slikts?"
- Pamata tikums: Mērķis
- Svarīgs (-i) notikums (-i): Izpētīt, spēlēt
Ciešāks ieskats iniciatīvas un vainas stadijā
Saskaņā ar Ēriksona teoriju, pirmie divi bērnu attīstības posmi ir saistīti ar uzticēšanos pret neuzticēšanos un autonomiju pret kaunu un šaubām. Pirmajos divos periodos galvenā uzmanība tiek pievērsta bērniem, kas veido uzticības izjūtu pasaulē, kā arī neatkarības un autonomijas izjūtu. Katram no šiem pamata posmiem ir nozīme vēlākos posmos, kas sekos.
Bērniem iestājoties pirmsskolas gados, viņi sāk trešo psihosociālās attīstības pakāpi, kuras centrā ir iniciatīva pret vainu. Ja viņi ir veiksmīgi pabeiguši divus iepriekšējos posmus, bērniem tagad ir sajūta, ka pasaule ir uzticama un viņi spēj rīkoties neatkarīgi. Tagad bērniem ir svarīgi uzzināt, ka viņi var izmantot varu pār sevi un pasauli. Viņiem pašiem jāizmēģina lietas un jāizpēta savas spējas. To darot, viņi var attīstīt ambīcijas un virzību.
Kā bērni izstrādā iniciatīvu?
Bērniem jāsāk apliecināt vides kontroli un varu, uzņemoties iniciatīvu, plānojot darbības, veicot uzdevumus un saskaroties ar problēmām. Šajā posmā aprūpētājiem ir svarīgi veicināt izpēti un palīdzēt bērniem izdarīt atbilstošu izvēli. Aprūpētāji, kas attur vai noraida, var likt bērniem justies kauns par sevi un kļūt pārāk atkarīgiem no citu palīdzības.
Šis posms dažkārt var būt nomākts vecākiem un aprūpētājiem, jo bērni sāk vairāk kontrolēt lietas, kas ietekmē viņu dzīvi. Šādi lēmumi var būt no draugiem, ar kuriem viņi spēlē, no aktivitātēm, kurās viņi iesaistās, un no tā, kā viņi tuvojas dažādiem uzdevumiem. Vecāki un citi pieaugušie varētu vēlēties virzīt bērnus uz noteiktiem draugiem, aktivitātēm vai izvēli, taču bērni var pretoties un uzstāt uz savu izvēli. Lai gan tas dažkārt var izraisīt dažus konfliktus ar vecāku vēlmēm, ir svarīgi dot iespēju bērniem izdarīt šādas izvēles. Tomēr ir svarīgi, lai vecāki turpinātu ieviest drošas robežas un mudinātu bērnus izdarīt labu izvēli, izmantojot modelēšanu un pastiprināšanu.
Kā jūs varētu uzminēt, spēlē un iztēlē šajā posmā ir svarīga loma. Bērniem ir raksturīga viņu iniciatīvas izjūta, dodot viņiem brīvību un iedrošinājumu spēlēt. Kad aprūpētāji apslāpē centienus iesaistīties fiziskā un tēlainā spēlē, bērni sāk just, ka viņu pašu iniciētie pūliņi rada apmulsumu.
Bērni, kurus pieaugušie pārlieku vada, var cīnīties, lai attīstītu iniciatīvas izjūtu un pārliecību par savām spējām.
Panākumi un neveiksmes 3. posmā
Panākumi šajā posmā rada mērķa izjūtu, savukārt neveiksmes - vainas apziņu. Ko Eriksons domā ar vainu? Būtībā bērni, kuriem šajā posmā neizdodas attīstīt iniciatīvas izjūtu, var parādīties ar bailēm izmēģināt jaunas lietas. Veicot tiešus centienus kaut kā virzienā, viņiem var šķist, ka viņi kaut ko dara nepareizi. Kaut arī dzīvē kļūdas ir neizbēgamas, bērni ar iniciatīvu sapratīs, ka kļūdas notiek, un viņiem vienkārši jāmēģina vēlreiz. Bērni, kuri piedzīvo vainu, kļūdas drīzāk interpretēs kā personiskas neveiksmes pazīmi, un viņiem var palikt sajūta, ka viņi ir "slikti".
4. posms: Rūpniecība pret mazvērtību