Psihoterapijā dominē kognitīvās un kognitīvi-uzvedības pieejas, taču emocijas, kuras mazuļiem piemīt kopš dzimšanas, var piedāvāt alternatīvas terapijas formas. Pētījumi tomēr ir parādījuši, ka kognitīvi-uzvedības pieeju terapijai ir pamatoti iemesli. Galvenokārt šī terapeitiskā pieeja darbojas daudzu problēmu gadījumā. Ir pierādīts, ka jo īpaši depresija labi reaģē uz pieejām, kas palīdz cilvēkiem mainīt viņu uzskatus un pieņēmumus.
No otras puses, viena potenciālā kognitīvo pieeju problēma ir viņu tieksme emocijas novirzīt sekundārajam statusam. Piemēram, psihologs Alberts Eliss spēcīgas emocijas saskatīja mijiedarbības rezultātā starp notikumiem vidē un mūsu uzskatiem.
Zīdaiņu emocijas kalpo kā ceļvedis
Bet kā ar mazuļiem? Mēs visi esam redzējuši mazuļus, kuri, šķiet, izjūt ļoti spēcīgas emocijas. Vai šīs emocijas izriet no viņu uzskatiem? Affect teorija ir mēģinājums izskaidrot mazuļus. Mēs visi saprotam, ka zīdaiņiem ir vismaz elementāras emocijas. Ir daudz grūtāk domāt par viņiem, ka viņiem ir pārliecība. Affektu teorija ļoti atšķiras no kognitīvajām pieejām, jo tā apgalvo, ka mēs esam dzimuši ar deviņām ļoti pamata emocijām, kuras sauc par afektiem. Visas emocijas izriet no šiem ietekmēm.
Pozitīva, neitrāla un negatīva ietekme
Psihologs Silvans Tomkins uzskatīja, ka šie deviņi afekti ir iedzimti un visu emociju avoti. Fekti svārstās no pozitīva līdz neitrālam līdz negatīvam. Pozitīvās intereses ietver interesi / azartu un baudu / prieku. Neitrālās emocijas ietver pārsteigumu / pārsteigumu, savukārt negatīvās emocijas:
- Bailes / terors
- Dusmas / dusmas
- Bēdas / mokas
- Kauns / pazemojums
- Riebums
- Dismell (atgrūšana)
Silvans Tomkins sākotnēji izstrādāja afektu teoriju pirms kognitīvo teoriju popularitātes. Tā ir viena no vairākām evolūcijas teorijām, kas apgalvo, ka iedzimtu afektu ir maz. Liela daļa viņa oriģināldarbu tiek uzskatīti par diezgan grūti lasāmiem, tāpēc viņa idejas ir bijušas populārākas, ja tās piedāvā citi, kas seko viņa domu skolai.
Galvenais no tiem ir doktors Donalds Natansons, Silvana S. Tomkinsa institūta dibinātājs. Natansona darbi par kaunu un afektu teoriju ir sākuši klusu revolūciju psihoterapeitu vidū. Emocijas ir kļuvušas skaidrākas, un jauna gaisma tiek atklāta tādām terapeitiskām metodēm kā acu kustību desensibilizācija un pārstrāde (EMDR).
Scenārija teorija un jaunās psihoterapijas tendences
Tompkinsa afektu teoriju papildina viņa scenāriju teorija (kuru pat Natansons apgalvo, ka līdz galam nesaprot). Kļūstot vecākam, mēs sakārtojam savu pieredzi ainās, pēc tam scenārijos, kas ietver emocijas, iepriekšējo pieredzi un uzvedības vadlīnijas.
Tomkins institūta pulcēšanās ir viena no labākajām vietām, kur uzzināt par afektu teoriju un scenāriju teoriju. Natansons rīko pasākumu kopā ar citiem, kas aktīvi darbojas teorijas izpētē un klīniskajā darbā. Kolokvijā ir bijušas vairākas prezentācijas par EMDR izmantošanu kā paņēmienu, lai atbrīvotu cilvēkus no destruktīviem scenārijiem viņu dzīvē, un Natansons mudināja visus klātesošos terapeitus apgūt šo tehniku.
Vai afektu teorija ir nākamā psihoterapijas tendence? Pilnīgi iespējams, bet tas vēl nav sasniedzis kritisko masu, kas tai nepieciešama, lai iznīcinātu kognitīvo terapiju. Tomēr tam ir liels potenciāls. Nākamreiz, kad pavadīsit laiku kopā ar zīdaini, pajautājiet sev, vai viņai ir emocijas. Tad pajautājiet, kāpēc.