Freida psihoanalītiskajā personības teorijā baudas princips ir tās idejas virzītājspēks, kas meklē tūlītēju visu vajadzību, vēlmju un mudinājumu apmierināšanu. Citiem vārdiem sakot, baudas princips cenšas izpildīt mūsu visvienkāršākās un primitīvākās vēlmes, tostarp izsalkumu, slāpes, dusmas un seksu. Ja šīs vajadzības netiek apmierinātas, rezultāts ir trauksmes vai spriedzes stāvoklis.
Šis motivējošais spēks, ko dažkārt dēvē par prieka un sāpju principu, palīdz vadīt uzvedību, bet tas vēlas arī tūlītēju apmierinājumu. Kā jūs varētu iedomāties, dažas vajadzības vienkārši nevar apmierināt brīdī, kad mēs tās jūtam. Ja mēs apmierinātu katru savu kaprīzi ikreiz, kad jutām izsalkumu vai slāpes, mēs varētu ieraudzīt, ka uzvedamies tādā veidā, kas nav piemērots konkrētajam brīdim.
Piemēram, ja jūs ievērojāt prieka principu prasības, jūs, iespējams, noslaucīsit sava priekšnieka ūdens pudeli no galda un paņemsiet lielu zobenu tieši biznesa tikšanās vidū.
Tāpēc aplūkosim tuvāk, kā darbojas baudas princips un kā tas virza uzvedību, bet arī spēkus, kas palīdz uzturēt baudas principu un palīdz mums uzvesties sabiedrībai pieņemamā veidā.
Kā darbojas prieka princips
Atgādināsim, ka id ir personības elementārākā un dzīvnieciskākā daļa. Tā ir arī vienīgā personības daļa, par kuru Freids uzskatīja, ka tā ir klāt jau kopš dzimšanas. ID ir viens no spēcīgākajiem motivējošajiem spēkiem, taču tā ir tā personības daļa, kuru mēdz aprakt arī visdziļākajā, neapzinātākajā līmenī. Tas sastāv no visām mūsu pamatlietām un vēlmēm.
Agrā bērnībā ID kontrolē lielāko daļu uzvedības. Bērni rīkojas pēc viņu vēlmēm pēc ēdiena, ūdens un dažādiem prieka veidiem. Baudas princips vada ID, lai izpildītu šīs pamatvajadzības, lai palīdzētu nodrošināt izdzīvošanu.
Zigmunds Freids pamanīja, ka ļoti mazi bērni bieži cenšas pēc iespējas ātrāk apmierināt šīs bieži bioloģiskās vajadzības, maz vai vispār nedomājot par to, vai uzvedība tiek uzskatīta par pieņemamu. Tas lieliski izdodas, kad esi bērns, bet tas, kas notiek, mums novecojot, un mūsu bērnišķīgā uzvedība kļūst arvien mazāk pieņemama.
Pateicoties citas svarīgas personības daļas - ego - attīstībai, mēs spējam kontrolēt ID prasības.
Realitātes princips
Kad bērni nobriest, ego attīstās, lai palīdzētu kontrolēt id vēlmes. Ego rūpējas par realitāti. Ego palīdz nodrošināt ID vajadzību apmierināšanu, bet reālajā pasaulē pieņemamā veidā. Ego darbojas caur to, ko Freids dēvēja par realitātes principu. Šis realitātes princips ir pretrunā ar prieka principa instinktīvajām vēlmēm.
Tā vietā, lai meklētu tūlītēju gandarījumu par mudinājumiem, realitātes princips vada ego meklēt iespējas, kā izpildīt šīs reālistiskās un sociāli piemērotās vajadzības.
Iedomājieties, ka ļoti mazs bērns ir izslāpis. Viņi var vienkārši paķert glāzi ūdens no citas personas rokām un sākt to glāstīt. Baudas princips nosaka, ka ID meklēs vistiešāko veidu, kā apmierināt šo vajadzību.
Kad ego ir izveidojies, realitātes princips tomēr mudinās ego meklēt reālākus un pieņemamākus veidus, kā šīs vajadzības piepildīt. Tā vietā, lai vienkārši satvertu kāda cita ūdeni, bērns jautās, vai arī viņiem var būt glāze.
Mūsu agrākajā piemērā tā vietā, lai sapulces vidū paķertu sava priekšnieka ūdens pudeli, kad jūtaties izslāpis, realitātes princips mudina jūs gaidīt līdz pieņemamākam laikam, lai piepildītu slāpes. Tā vietā jūs gaidāt, kamēr sapulce ir beigusies, un no sava biroja izņemiet savu ūdens pudeli.
Kaut arī prieka principam ir būtiska loma rīcības motivēšanā, realitātes principi palīdz nodrošināt, ka mūsu vajadzības tiek apmierinātas drošā un sociāli pieņemamā veidā.