Visā dzīves laikā mēs visi izietam noteiktus psihosociālās attīstības posmus, kas var veicināt vai kavēt mūsu laimi un emocionālo un psiholoģisko veselību. Tā iet teorija, ko izklāstījis Ēriks Ēriksons, amerikāņu psihologs un psihoanalītiķis, kurš dzimis Vācijā 1902. gadā.
Pārskats
Eriksons nomira 1994. gadā, atstājot aiz sevis ne tikai savu astoņu posmu psiholoģiskās attīstības teoriju, bet arī terminu "identitātes krīze". Viņš uzskatīja, ka katrā attīstības posmā cilvēki saskaras ar pretrunīgiem spēkiem. Cilvēki, kuri spēj veiksmīgi tikt galā ar šiem konfliktiem, rodas ar tikumu, kas ir saistīts ar šo attīstības punktu.
Pēc Ēriksona domām, konflikts ir pagrieziena punkts, kurā katrs cilvēks saskaras ar cīņu, lai sasniegtu noteiktu psiholoģisko kvalitāti. Dažreiz to dēvē par psihosociālu krīzi, tas var būt gan ievainojamības laiks, gan stiprums, cilvēkiem virzoties uz panākumiem vai neveiksmēm.
Šeit ir īss pārskats par šiem posmiem, konfliktu, kas nosaka katru no tiem, un to, kā tas, iespējams, palīdzēs veidot garīgo veselību.
1. posms
Galvenais konflikts: uzticība pret neuzticību
Agrākos bērnības posmos mēs saskaramies ar jautājumu par to, kurš savā dzīvē varam paļauties uz mums rūpēm un kurš ne. Bērni, kuri uzzina, ka viņi var uzticēties un būt atkarīgi no vecākiem un citiem aprūpētājiem, jau no pirmā psihosociālās attīstības posma rodas ar drošības un drošības sajūtu. Tiem, kuri nespēj uzticēties saviem aprūpētājiem, var palikt sajūta, ka pasaule ir neuzticama.
2. posms
Galvenais konflikts: autonomija pret kaunu un šaubām
Kad bērni kļūst arvien patstāvīgāki, viņiem tiek dota iespēja būt pašpaļāvīgiem, citiem vārdiem sakot, lai viņiem viss nebūtu atkarīgs no citiem, iespējams, attīstīsies spēcīga neatkarības un autonomijas izjūta. Kad vecāki un aprūpētāji dara visu bērna labā, viņa var palikt kauna vai šaubīga par savām spējām.
3. posms
Galvenais konflikts: iniciatīva pret vainu
Kad bērniem ir atļauts iesaistīties pašpārvaldes aktivitātēs un rotaļās, viņi iemācās uzņemties iniciatīvu paši izaugsmei un attīstībai. Bērniem, kuri veiksmīgi atrisina šo konfliktu, rodas mērķa izjūta, savukārt tiem, kuri šo konfliktu nepārvalda labi, var palikt vainas izjūta.
4. posms
Galvenais konflikts: Rūpniecība pret mazvērtību
Skola un vienaudži spēlē lielu lomu šī konflikta iznākumā. Bērni, kas labi satiekas ar citiem viņu vecuma bērniem un kuriem skolā klājas labi, no šī posma iznāks kā kompetenti. Tie, kas nespēj veiksmīgi orientēties sociālajā mijiedarbībā un akadēmiskajos izaicinājumos, var justies nepilnvērtīgi un viņiem trūkst pašpārliecinātības.
5. posms
Galvenais konflikts: identitāte salīdzinājumā ar lomu
Šis psihosociālās attīstības posms notiek pusaudžu gados, kad bērni, tuvojoties pieaugušajam, sāk pētīt jaunas lomas. Labi rīkojoties ar šo konfliktu, rodas spēcīga personiskās identitātes izjūta. Tie, kas cīnās šajā posmā, var palikt sajukuši par to, kas viņi ir un ko viņi vēlas darīt ar savu dzīvi.
6. posms
Galvenais konflikts: tuvība pret izolāciju
Ciešas saiknes veidošanai ar citiem cilvēkiem, īpaši romantiskām pieķeršanām, ir būtiska loma šī agrīna pieauguša cilvēka konflikta risināšanā. Tie, kas gūst panākumus, spēj izveidot spēcīgas un ilgstošas attiecības, savukārt neveiksmīgie var justies izolēti un vientuļi.
7. posms
Galvenais konflikts: ģenerivitāte pret stagnāciju
Cilvēki vēlas sajust, ka ir kaut ko devuši pasaulē, un tik veiksmīgi orientēties šajā konfliktā ir jāiegūst tādi sasniegumi kā ģimenes palielināšana, panākumi darbā un brīvprātīgais darbs sabiedrībā. Šajā vidējās pilngadības posmā cilvēki, kuri to nespēj, bieži jūtas atrauti no pārējās pasaules.
8. posms
Galvenais konflikts: integritāte pret izmisumu
Šajā Eriksona psihosociālās attīstības teorijas pēdējā posmā gados vecāki cilvēki, atskatoties uz savu dzīvi, kuri jūtas apmierināti ar visu, ko pieredzējuši un paveikuši, parādīsies ar gudrības un gandarījuma izjūtu. Tie, kuriem ir žēl un kuri nespēj atpazīt savus panākumus vai novērtēt nodzīvotās dzīves bagātību, var beigties ar rūgtumu.
Vārds no Verywell
Konflikti ir tas, ar ko mēs visi saskaramies dzīvē. Daudzas no tām ir dabiskas tā dzīves posma sekas, kurā atrodamies. Tas nenozīmē, ka šie konflikti obligāti aprobežojas tikai ar šo dzīves punktu vai ka tie tiks pilnībā atrisināti.
Piemēram, lai arī Eriksons ieteica, ka identitāte pusaudža gados lielākoties bija izaicinājums, tā var būt nepārtraukta problēma visu mūžu, kad cilvēki uzņemas jaunas lomas un izmēģina jaunas identitātes. Attiecību veidošana noteikti ir svarīga jauniešu pieaugušā vecumā, taču šie sociālie sakari ir tas, ko cilvēki turpina veidot visu dzīvi.
Kaut arī Eriksona teorija var sniegt pārskatu par dažiem attīstības konfliktiem, ar kuriem cilvēki saskaras, ir svarīgi atcerēties, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs un dzīve ne vienmēr norisinās virknē diskrētu posmu.