Ēriks H. Ēriksons bija vācu izcelsmes psihoanalītiķis, kurš kļuva par vienu no slavenākajiem un ietekmīgākajiem divdesmitā gadsimta domātājiem. Viņš vislabāk palicis atmiņā ar labi pazīstamo psihosociālo attīstības teoriju un identitātes krīzes apzīmējumu.
Papildus pasniedzēju amatiem Hārvardā, Kalifornijas Bērklija universitātē un Jēlā viņš arī uzrakstīja vairākas populāras grāmatas, tostarp Dzīves cikls ir pabeigts un Identitāte: jaunība un krīze.
Jūs varat uzzināt vairāk par Ēriku Eriksonu, izlasot šo īso viņa dzīves biogrāfiju, tālāk izpētot viņa psihosociālo teoriju un tuvāk aplūkojot katru no astoņiem cilvēka attīstības posmiem.
Šie ir tikai daži slaveni viņa darbu citāti.
Par cerību un gribu
"Cerība ir gan agrākā, gan visnepieciešamākā tikumība, kas raksturīga dzīvības stāvoklim. (…) Lai dzīvība būtu noturīga, cerībai ir jāpaliek arī tur, kur uzticība ir ievainota, uzticība ir pasliktināta." (Cilvēka spēks un paaudžu cikls, 1964)
"Cerība ir ilgstoša pārliecība par dedzīgu vēlmju sasniegšanu, neskatoties uz tumšajām vēlmēm un dusmām, kas iezīmē eksistences sākumu. Cerība ir ticības ontogenētiskais pamats, un to baro pieaugušo ticība, kas caurvij aprūpes modeļus." (Cilvēka spēks un paaudžu cikls, 1964)
"Tāpēc griba ir nepārtraukta apņemšanās izmantot brīvu izvēli, kā arī savaldību, neskatoties uz nenovēršamo kaunuma un šaubu pieredzi zīdaiņa vecumā." (Cilvēka spēks un paaudžu cikls, 1964)
Par bērniem
"Pieaugošajam bērnam ir jāiegūst vitalizējoša realitātes izjūta, apzinoties, ka viņa individuālais veids, kā apgūt pieredzi (viņa ego sintēze), ir veiksmīgs grupas identitātes variants un atbilst tās telpas-laika un dzīves plānam." (Identitāte un dzīves cikls, 1959)
"Kādreiz varbūt pastāvēs labi informēta, labi pārdomāta un tomēr dedzīga sabiedrības pārliecība, ka visnāvējošākais no visiem iespējamiem grēkiem ir bērna gara samaitāšana, jo šāda samaitāšana sagrauj uzticības dzīves principu, bez kura katrs cilvēks rīkojieties, lai tā justos kādreiz tik labi un šķiet vienmēr tik pareiza, ir pakļauta sagrozīšanai ar destruktīvām apzinīguma formām. " (Jauns vīrietis Luters: pētījums par psihoanalīzi un vēsturi, 1958)
"Īstā ir tikai tad, kad ir izveidota saprātīga identitātes izjūta tuvība ar otru dzimumu (vai, attiecīgā gadījumā, ar jebkuru citu personu vai pat ar sevi) ir iespējams. (…) Jaunatne, kura nav pārliecināta par savu identitāti, izvairās no savstarpējās tuvības, bet, jo drošāks viņš kļūst par sevi, jo vairāk viņš to meklē draudzības, cīņas, līderības, mīlestības un iedvesmas formā. "(Veselīgas personības izaugsme un krīzes, 1950)
"Bērni mīl un vēlas, lai viņus mīl, un viņi ļoti izvēlas sasniegumu prieku, nevis naidpilnu neveiksmju triumfu. Nekļūdieties ar bērnu par viņa simptomu." (Bērnība un sabiedrība, 1950)
Par šaubām un izmisumu
"Šaubas ir kauna brālis." ("Ego identitātes problēma" Amerikas Psihoanalītiskās asociācijas žurnāls, 1956)
"Izmisums pauž sajūtu, ka laiks ir īss, pārāk īss, lai mēģinātu sākt jaunu dzīvi un izmēģināt alternatīvos ceļus uz integritāti. Šāds izmisums bieži slēpjas aiz riebuma, misantropijas vai hroniskas nicinošas nepatikas pret īpašas iestādes un konkrēti cilvēki… Ego integritāte nozīmē emocionālu integrāciju, kas ļauj piedalīties sekotāju lomā, kā arī uzņemties atbildību par vadību. " (Veselīgas personības izaugsme un krīzes, 1950)
Uz Freida
"Kas bija Freida Galapagu salas, kādas sugas dažāda veida spārnus plivināja viņa meklējošo acu priekšā? Bieži vien ir norādīts nicinoši: viņa radošā laboratorija bija neirologu birojs, dominējošās sugas histēriskās dāmas." (Pirmais psihoanalītiķis, 1957)